Nodokļi, EURIBOR un inflācija – kā tas ietekmē patērētāju?

Euribor ir Eiropas starpbanku aizdevuma likme, un to nosaka Eiropas Centrālā banka. Būtībā tā ir procentu likme, par kādu bankām pieejama nauda, kuru tālāk tās var aizdot uzņēmējiem un privātpersonām. Jo lielāka Euribor likme, jo augstāki kredīta maksājumi. Papildus Euribor likmei (ko dēvē par mainīgo aizdevuma procentu likmi) aizdevējs piemēro arī savu procentu likmi (parasti nemainīgu visu aizdevuma termiņu), lai varētu nopelnīt. Euribor likmi neviens ietekmēt nevar, turpretī aizdevēja procentu likmes atšķiras pat stipri un tieši šīs atšķirības nosaka, vai aizdevums ir izdevīgs vai nē. Visizplatītākie ir 3 un 6 mēnešu Euribor, kas atrodami vairumā hipotekāro kredīta līgumu.

Euribor likme uz 30.11.2022

1 mēnesim: 1,512%

3 mēnešiem: 1,973%

6 mēnešiem: 2,414%

12 mēnešiem: 2,830%

2022. gada trešajā ceturksnī pirmo reizi septiņu gadu laikā Euribor likme paaugstinājās virs 0% atzīmes. Pēdējos septiņus gadus tā bija pat negatīva – tas nozīmēja, ka bankām ir izdevīgi izsniegt aizdevumus. Tas arī bija ECB mērķis – veicināt naudas apriti Eiropas ekonomikā, ļaut uzņēmējiem un patērētājiem aizņemties, attīstīties un patērēt. Galu galā, ja kredīts vai līzings ir lēts, ir lielāka iespēja, ka to kāds paņems un nopirks, piemēram, automašīnu, virtuves tehniku, kaut vai aizbrauks ceļojumā un tādējādi iztērēs naudu šodien, nevis to pelnīs un krās ilgāku laiku. Šāda politika veicina ekonomikas augšanu un ļauj cilvēkiem pelnīt vairāk.

 Tomēr 2022. gadā dažādu politisko notikumu dēļ tika novērota augsta inflācija (kas gada beigās Latvijā sasniegusi pat 22,4%, savukārt Eiropā ap 10%) un arvien aktualizējās bažas par enerģētikas resursu pieejamību. Tas, protams, cēla cenas. Lai cīnītos ar inflāciju, ECB sākusi pakāpeniski paaugstināt Euribor likmi ar mērķi mazināt patēriņu un līdz ar to arī inflāciju. Pārmērīgas inflācijas gadījumā valstis nonāk tādā kā virpulī – jāpalielina algas, jo viss ir dārgs, un tad attiecīgi jāceļ cenas, jo nepieciešams celt algas. Ilgtermiņā tas ārkārtīgi samazina valsts (vai savienības) konkurētspējību un ārējo tirdzniecību – jo viss saražotais ir dārgs, savukārt valūta – mazvērtīga. Šāds piemērs novērojams, piemēram, Turcijā, kur inflācija pēdējos gadus ir aptuveni 80% gadā. Visvairāk cieš vietējie iedzīvotāji, kuru nopelnītajam vai iekrātajam nu ir daudz mazāka vērtība.

Euribor celšana ļoti būtiski ietekmē kredītnozari, jo ilgtermiņa aizdevumi kļūst dārgāki. Cilvēki biežāk izvēlas nogaidīt, nevis aizņemties. Tomēr šībrīža Euribor likme (2,37% 6 mēnešu Euribor un 2,86% 12 mēnešu, pēdējo 2 mēnešu laikā kāpusi par attiecīgi 0,3% un 0,2%) nav nekāds rekords un gan 2000. gadā, gan 2008. gadā Euribor likmes pārsniedza 5% atzīmi. Patlaban ekspertu prognozes vēstī, ka Euribor neaugs virs 4% un nākamā gada otrajā pusē Euribor atkal varētu sākt kristies. Tomēr viss atkarīgs no tā, kas notiks ar inflāciju, – ja tā samazināsies, tad samazināsies arī nepieciešamība pēc augstākas Euribor likmes.

Turklāt pašlaik esam situācijā, kur cenas aug visam. Neskatoties uz faktu, ka kāpušas gan nekustamo īpašumu un automobiļu cenas, gan arī Euribor likmes, pieprasījums pēc mājokļiem (īpaši jauniem) un transportlīdzekļiem (un vienlaikus arī aizdevumiem šiem pirkumiem) joprojām  ir augsts. Galu galā – cilvēkam vienmēr vajadzēs jumtu virs galvas un vairumam – arī savu pārvietošanās līdzekli.

Jau minēts, ka kredīts, visticamāk, kļuvis dārgāks. Īpaši, ja tas ir ilgtermiņa kredīts – piemēram, hipotekārais kredīts vai auto līzings. Un, ja šobrīd tiek atmaksāts patēriņa kredīts, tā maksājumam nebūtu bijis jāpieaug – ja vien kredīta nosacījumos nav iekļauts punkts par mainīgām procentu likmēm. Tomēr novērojams, ka jauni patēriņa kredīti kļuvuši nedaudz dārgāki (īpaši gadījumos, kad aizdevējs piemēro individuālu procentu likmi pēc pieteikuma iesniegšanas).

Kā vēstī Latvijas Banka, lielākajai daļai kredītņēmēju hipotekārā aizdevuma maksājums mēnesī kļuvis par aptuveni 50–100 eiro dārgāks, savukārt auto līzinga ņēmējiem jāšķiras no 20-30 eiro mēnesī papildus.

Cenu pieaugums skar ikvienu – gan bagāto, gan nabago, gan patērētāju, gan ražotāju. Tomēr trūcīgākus cilvēkus tā skar daudz vairāk – jo pat neliels cenu kāpums tiek izjusts spēcīgāk. Lai novērstu nekontrolējamu inflāciju, Eiropas Savienība par vienu no saviem monetārajiem mērķiem izvirzījusi inflāciju uzturēt 2% robežās. Tas nozīmētu, ka šogad saldējums maksā 50 centus, bet nākamgad 51 centu, un tas būtu samērīgs cenas kāpums. Turklāt algu pieaugumam būtu iespēja būt lielākam par šiem 2% gadā.

Arī inflācija, protams, ietekmē kredītnozari. Jo lielāki ikdienas tēriņi, jo mazāk paliek pāri brīvu resursu, lai ņemtu kredītu vai līzingu un izdarītu lielākus pirkumus. Tomēr jāņem vērā, ka aizdevumus (turklāt ilgtermiņa) parasti ņem turīgākā sabiedrības daļa, uz kuriem inflācijas ietekme ir mazāka. Līdz ar to ietekme ir vairāk psiholoģiskā līmenī – negribas maksāt vairāk, un mazāk ir iespēju uzkrāt, nevis aizdevums vai līzings nav pieejams. Līdzīga situācija bija novērojama arī gada vidū, kad degvielas cenas bija sasniegušas augstāko punktu – par degvielas cenām šķendējās gandrīz ikviens, taču automašīnu skaits uz ielām nesamazinājās un līzings tika izsniegts tādos pašos apmēros.