Atpakaļ uz bloga sadaļu

Vai un kā inflācija skar kreditēšanas nozari?

Vai un kā inflācija skar kreditēšanas nozari?

Viena no kapitālisma raksturīgām īpašībām ir tā, ka preces un pakalpojumi ar laiku kļūst  dārgāki. Šo procesu, kura laikā naudai samazinās vērtība, sauc par inflāciju un tā novērojama gandrīz visur pasaulē, kur vien pastāv brīvā ekonomika un cenas nenosaka valsts. Lai gan šādā situācijā cenas regulāri var mainīties gan uz augšu, gan uz leju (piemēram, tomāti ziemā maksā daudz dārgāk nekā vasarā), lai noskaidrotu, vai pastāv inflācija, eksperti vērtē visu gadu kopumā. Kaut gan varētu domāt, ka inflācija ir kas slikts – jo tās pašas preces un pakalpojumi ar laiku sadārdzinās, patiesībā samērīga inflācija strādā kā dzinulis valsts ekonomikai. Tāpat inflācija ir izdevīga tiem, kas aizņemas. Īpaši, ja ņemti kredīti ilgtermiņā.

Kas ir inflācija?

Inflācija ir vispārējs cenu pieaugums. To var aprēķināt atsevišķās nozarēs – piemēram, ja būvniecības izmaksas gada laikā kāpušas par 5%, tad inflācija būvniecības nozarē būs 5%. Taču visbiežāk inflāciju aprēķina visas valsts līmenī gada periodā un par pamatu ņem visus valstī notiekošos procesus – pārtikas, telekomunikāciju, transporta biļešu, degvielas, medicīnas pakalpojumu u. c.  pakalpojumu un preču cenas. Plašāk par būvniecības cenu pieaugumu un nekustamo īpašumu tirgū lasiet mūsu rakstā "Kā būvmateriālu cenas ietekmēs īpašumu tirgu?".

Pēdējos gados inflācija Latvijā ir aptuveni 2-3% gadā. Tā, piemēram, Latvijas Banka vēstī, ka salīdzinot ar 2017. gada jūliju, cenas valstī kāpušas par vidēji 9,1%, un tas ir 2,27% gadā. Tā uzskatāma par samērīgu inflāciju un ir ļoti līdzīga Eiropas Savienības vidējam inflācijas rādītājam, kurš ir 2,2%.

Savukārt inflācijai pretējs process ir deflācija. Deflācija nozīmē, ka preču un pakalpojumu cenas samazinās. Varētu šķist, ka patērētājam tas ir pat labi un izdevīgi. Taču īstenībā šādos apstākļos uzņēmumi nopelna mazāk, līdz ar to tie sāk ražot mazāk un visdrīzāk atlaiž darbiniekus vai optimizē ienākumus (piemēram, izvēloties ārvalstu produktus). Tas savukārt kāpina vispārēju bezdarbu, samazina ienākošo nodokļu plūsmu, vienlaikus palielinot sociālo garantiju izmaksas (jāmaksā bezdarbnieku u. c. pabalsti) un mazina valsts iespējas maksāt algas, piemēram, skolotājiem, policistiem u. c., kuriem arī var nākties samazināt algas. Šādas parādības valsti ieved tādā kā netērēšanas burbulī. Jo cilvēki, redzot, ka pieaug bezdarbs, sāk arvien vairāk uzkrāt naudu, mazāk pērk un patērē. Tādējādi viņi rada mazāku peļņu uzņēmējiem, un daudzi uzņēmumi pat var bankrotēt, novedot atkal pie bezdarba utt.

Kas sekmē inflāciju?

Inflāciju galvenokārt sekmē divas lietas: pieprasījuma pieaugums un preču vai pakalpojumu pašizmaksas kāpums. Tā, piemēram, ja cilvēki sāk vairāk pirkt vīnu, pārdevēji var sākt to pārdot dārgāk, zinot, ka to tāpat pirks. Šeit tad ieslēdzas brīvā konkurence un, ja pirmais pārdevējs 5 eiro vērtu vīna pudeli cenšas pārdot par 10 eiro, tad cits to pašu pudeli var pārdot par 8 eiro un pirmajam pārdevējam nekas cits neatliks kā samazināt cenu. Līdzīgi pandēmijas sākumā bija ar dezinfekcijas līdzekļiem un sejas maskām – tās nebija nopērkamas, tāpēc maksāja ļoti dārgi.

Savukārt pašizmaksa precei vai pakalpojumam kāpj tad, kad pieaug darbinieku algas vai materiālu cenas. Tā, piemēram, ja ābolu sula patlaban  maksā 1 eiro litrā, bet ābolu cenas, no kuriem šo sulu spiež, pieaug par 30%, sulas ražotājam pieaug arī produkta ražošanas izmaksas, un, visdrīzāk, tam būs jāpaaugstina sulas cena.

Inflācija pandēmijas laikā/pēc pandēmijas

Pandēmijas laikā strauji samazinājās pieprasījums pēc vairāku –  tūrisma, ēdināšanas, izklaides u. c. nozaru pakalpojumiem. Tādējādi daudzi uzņēmēji samazināja cenas, lai piesaistītu vismaz kādu klientu un pārdotu pakalpojumu tiem, kas to varēja saņemt (piemēram, pirti izīrēt vienai ģimenei, nevis 20+ ballētājiem). Vienlaikus gan strauji auga cenas precēm, pēc kurām radās palielināts pieprasījums – piemēram, datortehnikai, velosipēdiem, kā arī biroja mēbelēm, kas bija nepieciešamas, lai savās mājās varētu iekārtot darba telpu. Tomēr kopumā cilvēki šajā neziņas periodā tērēja mazāk, un tas nozīmē, ka lielāko daļu pandēmijas laika Latvijā bija novērojama neliela deflācija (0,5-1% apmērā). Šobrīd gan ekonomika atgriezusies pie preču un pakalpojumu cenu kāpuma un Latvijas Banka prognozē, ka 2021. gadā inflācija būs 2% apmērā, savukārt 2022. gadā – 2,9%.

Kā inflācija skar kredītu nozari un vai pandēmija ko mainījusi?

Neapšaubāmi inflācija ietekmē arī kreditēšanas nozari. Īpaši jūtama ietekme inflācijai ir uz tiem kredītņēmējiem, kam ir saistoši kredīti ilgtermiņā. Ja, piemēram, patēriņa kredīts tiek ņemts uz pusgadu, inflācijas rezultātā (pusgadā tā būs aptuveni 1%) nekas daudz nemainīsies. Savukārt, ja kredīts ņemts uz 10 gadiem, tad inflācijas rezultātā preces un pakalpojumi, kas šogad maksā 100 eiro, pēc 10 gadiem maksās 120 eiro.

Tas nozīmē, ka preci nopērkot pašlaik un par to maksājot vēlāk, kredītņēmējs ir ieguvējs. Jo vienkārši pēc 10 gadiem viņa atdotā nauda būs mazāk vērta nekā tā, ko viņš izmantojis šobrīd. Arī kreditēšanas nozare pandēmijas laikā izjuta pieprasījuma samazinājumu, jo cilvēki aizņēmās retāk. Tomēr patlaban kreditēšanas apjomi atgriezušies gandrīz ierastajos apjomos un arī aizdevumu likmes nav kāpušas (starpbanku aizdevumu EURIBOR likme arvien ir negatīva, tātad bankām ir izdevīgi aizdot).

Vai šobrīd ir izdevīgi ņemt kredītus?

Lai gan ir svarīgi sekot līdzi inflācijas līmenim, aizņemoties vēl svarīgāk ir izvēlēties izdevīgas procentu likmes, jo tās mēdz būt pat 12 reizes augstākas nekā gada inflācija. Tā, piemēram, patēriņa kredītu pašlaik piedāvā ar 24% gada procentu likmi (2% mēnesī), tādējādi gada inflācijas apmērs tiek samaksāts jau mēneša laikā. Tāpēc pat pāris procentu atšķirība aizdevuma likmē var ļaut būtiski ietaupīt un pirms aizņemšanās nepieciešams kredītu piedāvājumus rūpīgi salīdzināt. Tomēr kopumā aizdevumu likmes tiek uzskatītas par zemām un aizņemties ir izdevīgi, īpaši ilgtermiņā.

Atpakaļ uz bloga sadaļu